Divas puslodes

Par Igaunijas jauno prezidenti ievēlēta tiesībsardze Ille Madise. Postošie plūdi un to sekas Nepālā. 89 gadu vecumā mūžībā devies Norvēģijas karalis Haralds V. Aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un Latvijas ārpolitikas institūta direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Stihijas sekas Nepālā Pētnieki joprojām nav gluži vienisprātis par to, kas izraisīja 26. augustā notikušos katastrofālos plūdus Nepālā. Tomēr nepārprotami ir tas, ka ūdens, dubļu un akmeņu masa, kas milzu ātrumā brāzās lejup pa šauro Trisuli upes aizu, radusies augstkalnu ledāja sadalīšanās rezultātā. Visticamāk, no vairāk nekā piecus kilometrus virs jūras līmeņa esoša ledāja atdalījies ne mazāk kā simts miljonu kubikmetru liels ledus un iežu fragments, kas praktiski vertikāli kritis vairāk nekā kilometru. No piezemēšanās trieciena ledus blāķis sašķīdis un ļoti strauji izkusis, radot postošo ūdens, dubļu un dažādu atlūzu masu. Tiek ziņots, ka plūdi skāruši apdzīvotas vietas līdz pat 80 metru augstumā virs upes gultnes. Upes krasti apmēram 70 kilometru garumā un vairāku desmitu metru augstumā klāti ar saskalojumu slāni. Turpinoties glābšanas un meklēšanas operācijām, pieaug oficiāli reģistrēto bojāgājušo skaits, kas šobrīd pārsniedzis tūkstoti. Savukārt apmēram četri tūkstoši cilvēku joprojām tiek uzskatīti par bez vēsts pazudušiem, kas liek lēst, ka galīgais upuru skaits, visdrīzāk, vēl vairākkārt pieaugs. Nepālas varas iestādēm šobrīd nākas apbedīt simtiem neidentificētu upuru masu kapos, jo morgi ir pārpildīti un mirstīgās atliekas ilgāk uzglabāt nav iespējams. Tiek ziņots, ka 16 bojāgājušie un gandrīz piecsimt piecdesmit bez vēsts pazudušie ir arī Ķīnas teritorijā, Tibetā. Tā kā reģionā šobrīd ir tūrisma sezona, starp bojāgājušajiem un pazudušajiem ir apmēram tūkstotis ārzemnieku no 38 valstīm. Stihija nodarījusi milzīgus materiālos zaudējumus. Kā paziņojis Nepālas finanšu ministrs, rekonstrukcijas darbi vien varot izmaksāt līdz pieciem miljardiem ASV dolāru. Daudzas valstis un starptautiskās organizācijas sniedz Nepālai palīdzību. Praktiskā ziņā – infrastruktūras atjaunošanā, glābšanas darbos un medicīniskajā palīdzībā sevišķi nozīmīgs ir kaimiņvalsts Indijas pienesums. Vairāk nekā 160 miljonu dolāru tūlītēju finansiālu palīdzību piešķīrusi Pasaules banka, piecus miljonus mārciņu – Lielbritānija, miljonu dolāru – Dienvidkoreja, u.t.t. Nepālas katastrofa izraisījusi diskusiju par tās saistību ar globālajiem klimatiskajiem procesiem. Mazās kalnu valsts Vides ministrija nepārprotami paudusi, ka Nepāla, kuras oglekli saturošo izmešu apjomi ir minimāli, cieš no bagātāko un daudz aktīvāk atmosfēru piesārņojošo valstu darbības. Eksperti gan norāda, ka tieša šīs katastrofas saistība ar klimata pārmaiņu procesu vēl nav pierādīta, taču mūžīgā sasaluma atkušanas process augstkalnu rajonos palielina šādu postošu nelaimju iespējamību. Igaunija izvēlas valsts galvu Šodien Igaunijas parlaments – Riigikogu – balso par jauno valsts prezidentu. Gan kaimiņzemes valsts galvas pilnvaru apjoms, gan ievēlēšanas kārtība likumdevēja balsojumā ir līdzīga Latvijas modelim, pilnvaru termiņš gan ilgāks – pieci gadi. Šī gada jūnijā līdzšinējais prezidents Alars Kariss darīja zināmu, ka uz otro prezidentūras termiņu nepretendēs. Kā iemeslu viņš minēja tīri personiskus motīvus, lai gan, kā var lasīt kaimiņvalsts presē, iemesli esot arī politiski. Jau pagājušogad Igaunijas premjerministrs, Reformu partijas līderis Kristens Mihals lika manīt, ka valdošā koalīcija nav droša, vai vēlas arī turpmāk Kadriorgas pils saimnieka godā redzēt Karisu. Šo varas elites vēsumu prezidents izpelnījies ar dažiem neuzmanīgiem ārpolitiskiem izteikumiem un žestiem, bet pirmām kārtām ar atteikšanos parakstīt pāris Riigikogu pieņemtus likumdošanas aktus. Viens no likumiem paredzēja Maskavas patriarhāta Igaunijas pareizticīgās baznīcas likvidēšanu, otrs – prasību obligātajā militārajā dienestā iesaucamajiem pārvaldīt igauņu valodu vismaz B1 līmenī. Šie lēmumi padarīja prezidentu Karisu par savējo daudzu krievvalodīgo Igaunijas pilsoņu acīs un, attiecīgi, problemātisku lielai daļai Igaunijas politisko spēku. Šodienas vēlēšanās oficiāli izvirzīta viena kandidatūra – tā ir prominentā juriste Ille Madise, kura līdz šim ieņēma Igaunijas tieslietu kancleres amatu. Tieslietu kanclera pienākums ir sekot likumu un valdības un pašvaldību normatīvo aktu atbilstībai konstitūcijai, kā arī vispārējiem cilvēktiesību, tiesiskuma, demokrātijas, taisnīguma, brīvības un cilvēka cieņas principiem. Lai kandidētu uz prezidenta amatu, pretendentam jāsavāc vismaz divdesmit viena parlamenta locekļa nominācijas, bet Ille Madise saņēmusi veselas septiņdesmit piecas. Savukārt ievēlēšanai amatā nepieciešamas vismaz sešdesmit astoņas deputātu balsis. Līdzšinējo tieslietu kancleri atbalstījusi valdošā labēji centriskā koalīcija – Reformu partija un partija „Igaunija 200”, kā arī divi opozīcijas spēki – Sociāldemokrātiskā partija un partija „Tēvzeme”. Pret ir Centra partija, kura mēģināja izvirzīt alternatīvu kandidātu – Tallinas Universitātes tehnoloģiju rektoru Tītu Landu. Nesamierināmā opozīcijā ir konservatīvi populistiskā Konservatīvā tautas partija jeb EKRE, kura Madises kandidatūrā saskata nīstā liberālisma iemiesotāju. Norvēģijas jaunais karalis 28. augustā savas šīs zemes gaitas noslēdza Norvēģijas karalis Haralds V. Viņš devās mūžībā dzīves deviņdesmitajā un valdīšanas trīsdesmit sestajā gadā, atstādams pavalstniekiem lielākoties pozitīvas atmiņas. Vairāku stihisku nelaimju situācijās, tai skaitā COVID pandēmijas laikā, karalis pārliecinoši uzņēmās sabiedrības morālā līdera lomu, iemantodams pavārdu „nācijas vectētiņš”. Haraldu tronī nomainīs viņa dēls, līdzšinējais troņmantnieks Hokons VIII, kurš pagājušajās pāris desmitgadēs jau vairākkārt pildījis valdnieka amata pienākumus, kad viņa tēva veselības stāvoklis bija sašķobījies. Jaunais valdnieks dienējis kara flotē, studējis sociālās un politiskās zinātnes, darbojies Norvēģijas ārlietu dienestā un ANO struktūrās. 1990. gadā Norvēģijas karalistē mainījās troņa mantošanas kārtība, atsakoties no mantošanas primāri pa vīriešu līniju, taču lēmumam nebija atpakaļejoša spēka, tāpēc troni tagad manto Hokons nevis viņa vecākā māsa, princese Merta Luīse. Toties jaunā karaļa vecākais bērns – princese Ingrīda Aleksandra – tagad kļuvusi par pirmo troņmantnieci modernās Norvēģijas vēsturē. Kā praktiski visās Eiropas konstitucionālajās monarhijās, arī Norvēģijā karaļa loma varas mehānismos ir pamatā ceremoniāla un reprezentatīva, taču jo lielāka ir valdnieka morālās autoritātes nozīme. Diemžēl karaļa Hokona reputāciju šai ziņā krietni pabojājuši viņa ģimenes locekļi – viņa sieva, tagadējā karaliene konsorte Mete Marita un viņas dēls no iepriekšējām attiecībām Mariuss Borgs Heibijs. Jaunais cilvēks, kuru karalis Hokons audzinājis kā paša dēlu, ticis apsūdzēts vairākos desmitos noziedzīgu nodarījumu epizožu, tai skaitā seksuālā vardarbībā un vardarbībā ģimenē, ar narkotikām saistītos noziegumos un citos nodarījumos. 15. jūnijā tiesa atzina Heibiju par vainīgu divos izvarošanas gadījumos, vardarbībā ģimenē, narkotiku izplatīšanā un virknē citu noziegumu, piespriežot četru gadu cietumsodu. Tā kā spriedums pārsūdzēts, Heibijs šobrīd atrodas mājas arestā. Savukārt karalienes konsortes vārds figurē bēdīgi slavenajā Epstīna lietā – Mete Marita sarakstījusies ar pasaulslaveno dzimumnoziedznieku un pat uzturējusies viņa īpašumā Floridā. Tas viss pamatīgi iedragājis Norvēģijas karaļnama labo slavu sabiedrības acīs. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Dienu pirms militāro mācību "Ulchi Freedom Shield" sākuma Dienvidkorejā ASV prezidents Donalds Tramps nāca klajā ar paziņojumu, ka ASV spēku dalība tajās tiekot būtiski samazināta. Eiropā tikmēr šī vasara kļuvusi par kārtējo apliecinājumu tam, ka ekstremāls karstums vairs nav tikai sezonāla neērtība, bet arvien nopietnāka ekonomiska un sociāla problēma. Bet Krievijas un Ukrainas pilna mēroga kara piektajā gadā kaujas darbība arvien vairāk pārvietojas no frontes līnijas uz gaisa telpu. Ārvalstu aktualitātes studijā pārrunājam kopā ar atvaļināto vēstnieku, vieslektoru Latvijas Universitātē un Rīgas juridiskajā augstskolā Gintu Jegermani un Ģeopolitikas pētījumu centra vecāko pētnieku Jāni Kažociņu. Trampa reveranss draugam Kimam No 17. līdz 27. augustam Dienvidkorejā norit ikgadējās militārās mācības "Ulchi Freedom Shield" ar Dienvidkorejas un Savienoto Valstu kontingentu piedalīšanos. Šīs mācības notiek kopš 1976. gada, ir vienas no lielākajām sabiedroto spēku ikgadējo manevru virknē, un to mērķis ir attīstīt koordināciju gadījumā, ja atsāktos militāra konfrontācija ar Ziemeļkoreju. Attiecīgi Ziemeļkorejas režīms uztver šīs mācības kā sev naidīgu rīcību un oficiāli traktē tās kā gatavošanos iebrukumam sadalītās pussalas ziemeļdaļā. Šogad gan amerikāņu sabiedrotos Dienvidkorejā gaidīja nepatīkams pārsteigums – dienu pirms oficiālā mācību sākuma prezidents Donalds Tramps nāca klajā ar paziņojumu, ka ASV spēku dalība tajās tiekot būtiski samazināta. Par konkrētiem samazinājuma apjomiem gan nekas netiek ziņots. Tramps savu lēmumu skaidrojis gan ar mācību augstajām izmaksām, gan ar savām labajām attiecībām ar Ziemeļkorejas līderi Kimu Čenunu, norādot, ka šīs militārās mācības Phenjanu nevajadzīgi provocējot. Ziemeļkoreja, kā izteicies prezidents, šobrīd izturoties „nedraudīgi un respektējoši”. Abi argumenti izklausās diezgan savādi. Dalības samazināšana pēdējā brīdī diezin vai var dot kādu nozīmīgu ietaupījumu, drīzāk radīt organizatoriskus sarežģījumus. Savukārt Ziemeļkorejas „nedraudīguma” nojēgums grūti salāgojams ar Phenjanas pēdējo gadu ciešo sadarbību ar Kremli un tiešo iesaisti Krievijas agresijas karā pret Ukrainu. Var piebilst, ka reiz, 2018. gadā, Donalds Tramps jau veica līdzīgu reveransu Ziemeļkorejas totalitārā vadoņa virzienā, apcērpot savas valsts dalību minētajās mācībās. Zīmīga šajā kontekstā ir arī Trampa Dienvidkorejai veltītā kritika par nevēlēšanos aktīvi atbalstīt Savienotās Valstis to pretstāvē ar Irānu. Seula uz Baltā nama saimnieka rīcību reaģējusi ar diplomātisku piesardzību. Prezidents Lī Džemjons paudis cerību, ka Donalda Trampa un Kima Čenuna labās attiecības veicināšot dialoga iespējas ar Ziemeļkoreju. Tajā pat laikā Dienvidkorejas līderis akcentējis savas valsts jau agrāk pausto nodomu pārredzamā nākotnē pilnībā pārņemt no amerikāņu komandstruktūras dienvidkorejiešu bruņoto spēku operacionālo kontroli. 1953. gadā, noslēdzoties Korejas karam, korejiešu bruņotie spēki palika pilnībā iekļauti kopējā sabiedroto komandstruktūrā, kurā noteicošā loma bija Savienotajām Valstīm. 1994. gadā Dienvidkoreja pārņēma savu spēku vadību miera laikā; tagad ir runa par pilnīgu patstāvību un pāreju uz koordinācijas modeli. Tomēr aiz diplomātiskā piedienīguma nepārprotami slēpjas Seulas bažas par Savienoto Valstu iespējamās militārās iesaistes mazināšanos, kas ir būtisks apstāklis ne vien Ziemeļkorejas atturēšanas kontekstā, bet arī ievērojot Ķīnas militārās jaudas un ambīciju pieaugumu reģionā. Tādā ziņā prezidenta Trampa solis ir viela pārdomām arī citiem amerikāņu sabiedrotajiem reģionā – Taivānai, Japānai, Filipīnām. Karstuma cena Šī vasara Eiropā kļuvusi par kārtējo apliecinājumu tam, ka ekstremāls karstums vairs nav tikai sezonāla neērtība, bet arvien nopietnāka ekonomiska un sociāla problēma. Jūnijā un jūlijā Rietumeiropā tika sasniegtas rekordaugstas temperatūras, kas kopā ar atkārtotajiem karstuma viļņiem veicinājušas sausumu, būtisku ūdenslīmeņa krišanos upēs un plašus mežu ugunsgrēkus. Eiropā šogad jau izdeguši vairāk nekā astoņsimt tūkstoši hektāru, kā rezultātā vairākās valstīs gājuši bojā cilvēki un simtiem tūkstošu iedzīvotāju nācies evakuēt. Vissmagāk ugunsnelaimes skārušas Spāniju un Portugāli, arī Franciju, taču pēdējās nedēļās ugunsgrēku bīstamība krasi palielinājusies arī Īrijā, Lielbritānijā un Beniluksa valstīs. Karstuma sekas arvien vairāk izjūt arī Eiropas ekonomika. Sausums ir pazeminājis lauksaimniecības ražību, zems ūdens līmenis Reinā un Donavā apgrūtina preču pārvadājumus, savukārt augsta temperatūra samazina darba ražīgumu un rada papildu slodzi enerģētikas sistēmām. Atsevišķi ekonomisti apgalvo, ka šīs vasaras ekstremālo laikapstākļu kopējie zaudējumi Eiropas Savienībā varētu sasniegt pat 180 miljardus eiro un tuvināt savienības vidējo iekšzemes kopprodukta pieaugumu nullei. Īpaši smagi tiek skarta lauksaimniecība – Francijā, Itālijā un Spānijā vairākām kultūrām prognozēti būtiski ražas kritumi. Ūdens līmeņa krišanās un ūdens sasilšana upēs ietekmējusi vairāku valstu atomenerģētikas nozari. Pilnībā pārtraukusi darbību Černavodes atomelektrostacija Rumānijā, kas nodrošināja 20 % no valsts elektroenerģijas apjoma, jaudu samazinājusi Pakšas atomelektrostacija Ungārijā, tāpat vairākas stacijas Francijā. Ne mazāk būtiskas ir arī sociālās sekas, karstuma viļņiem visvairāk apdraudot vecāka gadagājuma cilvēkus, hroniski slimos un tos, kuri strādā ārpus telpām. Jūnija beigu karstuma vilnī Eiropā reģistrēti vairāk nekā 10 tūkstoši virsnormas mirstības gadījumu, no tiem vairāk nekā 9000 bija cilvēki vecumā virs 65 gadiem. Pieaug spiediens uz veselības aprūpi, pilsētu infrastruktūru un valstu budžetiem, jo nepieciešami ieguldījumi ēku dzesēšanā, ūdensapgādē, ugunsdrošībā un pilsētu pielāgošanā karstākam klimatam. Karstuma viļņi neizbēgami ietekmējuši arī ekoloģijas problēmu uztveri, tai skaitā attieksmi pret Eiropas Zaļo kursu. Ekstremālie laikapstākļi stiprina argumentus par nepieciešamību turpināt emisiju samazināšanu, daļā sabiedrības augot prasījumam pārorientēties no pakāpeniskuma ar 2050. gadu kā atskaites punktu uz tūlītēju rīcību. Tomēr iezīmējas arī pretējas tendences. Karstuma radītās problēmas enerģētikā kalpo par argumentu tiem, kuri pretojas pārāk ātrai fosilā kurināmā atmešanai, jo pēdējais nodrošina stabilu elektrības ražošanas bāzi. Ir arī tādi, kuri pašreizējās problēmas redz kā apliecinājumu Zaļā kursa neefektivitātei vai par bezjēdzīgumam. Lidrobotu karš Krievijas un Ukrainas pilna mēroga kara piektajā gadā kaujas darbība arvien vairāk pārvietojas no frontes līnijas uz gaisa telpu. Kamēr aptuveni 1250 kilometru garajā frontē abas puses joprojām cīnās par salīdzinoši nelielām teritorijām, vienas un otras puses raidīto lidrobotu un raķešu skaits turpina sasniegt jaunus rekordus. 17. un 18. augustā Ukraina raidīja pret Krievijas teritoriju vairāk nekā 1670 lidrobotus, kas ir jauns rekords diennakts laikā palaisto tāldarbības lidrobotu skaita ziņā. Apmēram 620 lidrobotu mērķis bija Maskava un tās apkaime. Par galveno Ukrainas triecienu upuri pēdējās nedēļās kļuvusi tīmekļa tirdzniecības kompānija Wildberries [vaildberīz], kuras infrastruktūra, kā apgalvo Kijiva, tiek izmantota arī militāru kravu glabāšanai un nogādāšanai. Lielākā daļa no kompānijas galvenajām noliktavām ir iznīcināta, tai skaitā 17. augustā krāsmatās pārvēsts kompānijas lielākais noliktavu komplekss Piemaskavas Koļedino pilsētā, šai triecienā vien radot līdz pat viena miljarda divsimt miljonu eiro zaudējumus. Postījumi nodarīti Maskavas apgabala enerģētikas infrastruktūrai, Rjazaņas Naftas pārstrādes rūpnīcai, Novorjazaņas termoelektrostacijai, Kamenskšahtinskas degvielas rūpnīcai. No kursa novirzījušies un notriekti ukraiņu lidroboti izraisījuši dzīvojamo māju ugunsgrēkus Maskavas apgabala Pavlovskijposadā un Kolomnā. Pēdējo septiņu dienu laikā Ukrainas spēku gaisa triecienu rezultātā Krievijā gājuši bojā vismaz septiņpadsmit civiliedzīvotāji. Savukārt Krievija, kā jau ierasts, koncentrē savu lidrobotu un raķešu triecienus uz Ukrainas enerģētikas objektiem un citu civilo infrastruktūru. Agresorvalsts kontā pēdējo septiņu dienu laikā ir postījumi divpadsmit valsts enerģētikas giganta Naftogaz objektos un arī privātās kompānijas DTEK termoelektrostacijās. Tāpat Krievijas lidroboti nopostījuši Petrovkas grāmatu tirgu Kijivā, kur cita starpā iznīcināts daudz vērtīgu antikvāru izdevumu un skaņuplašu. Praktiski ne diena Ukrainā nepaiet bez civiliedzīvotāju upuriem; pēdējo septiņu dienu laikā tādu bijis vismaz 21. ANO novērošanas misijas dati liecina, ka jūlijā Ukrainā nogalināto civiliedzīvotāju skaits – 437 – bijis lielākais kopš 2022. gada maija, un būtisku daļu nāves gadījumu izraisījusi tāldarbības raķešu un lidrobotu uzbrukumu intensificēšana. Ar triecieniem dziļi Krievijas teritorijā un pa iedzīvotāju ierastajai dzīves kārtībai būtiskiem objektiem Ukraina panākusi, ka Krievijā karu vairs nevar nepamanīt. Tas, kā rāda aptaujas, ir kāpinājis bažas un atbalstu potenciālām miera sarunām Krievijas sabiedrībā, tomēr vairums aptaujāto joprojām uzskata, ka Ukraina jāpiespiež pieņemt Krievijas diktētos miera noteikumus un uz Ukrainas triecieniem jāatbild, tikai vēl intensīvāk apšaudot tās teritoriju. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons.

Migrācijas krīze Spānijai piederošajā Seutas anklāvā Āfrikas ziemeļos. Masu protesti Pakistānas kontrolētajā Kašmiras daļā. Donalds Tramps paziņojis, ka panākta vienošanās par teroristu grupējuma "Hamās" pilnīgu atbruņošanos Gazas joslā. Izraēla bažīga par šādu paziņojumu. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Pakistānas Kašmiras asiņainā vasara Drīz būs apritējuši divi mēneši, kopš Pakistānas kontrolēto Kašmiras daļu satricina masu protesti ar vardarbīgām sadursmēm starp protestētājiem un valdības spēkiem. Pašreizējo notikumu vēsturiskās saknes sniedzas 80 gadus senā pagātnē, kad beidza pastāvēt Britu Indijas koloniālie valdījumi, un to vietā radās divas neatkarīgas valstis – Indija un Pakistāna. To robežas noteica pirmām kārtām reliģiskā piederība, Indijā dominējot hinduismam, savukārt Pakistānā – islāmam. Autonomā Džammu un Kašmiras radžas valsts toreizējās Britu Indijas ziemeļos bija reliģiski jaukta teritorija, kuras valdītājs mēģināja izveidot neatkarīgu valsti. Šis projekts neguva vietējo iedzīvotāju atsaucību, sākās sacelšanās, notika Pakistānas un Indijas spēku intervence, un šīs karadarbības rezultātā Džammu un Kašmira izrādījās sadalīta starp Indiju un Pakistānu. ANO rezolūcija nosaka, ka būtu rīkojams referendums par teritorijas nākotni, taču līdz šim tāds nav sarīkots un diezin vai arī notiks. Pašreizējie nemieri aptver daļu no Pakistānas kontrolētās Kašmiras – tā dēvēto Brīvo Džammu un Kašmiru, autonomu teritoriju kādreizējās radžas valsts dienvidrietumos; faktiski – šauru robežjoslu starp Indijas kontrolēto daļu un Pakistānas pamatteritoriju. Jau praktiski kopš šīs administratīvās vienības izveides pagājušā gadsimta vidū teritorijas iedzīvotāji nav bijuši mierā ar to, kā šo tālo valsts nomali pārvalda centrālā vara Islamabadā. Pašreizējo domstarpību galvenais cēlonis ir autonomijas likumdevēju sapulces ievēlēšanas kārtība. Divpadsmit no 45 deputātu vietām tajā rezervētas deputātiem, kurus ievēl nevis vietējie iedzīvotāji, bet Džammu un Kašmiras bēgļi, kuri pametuši Indijas kontrolēto daļu un apmetušies dažādās Pakistānas vietās. 2023. gadā dibinātā sabiedriskā kustība Džammu-Kašmiras Apvienotā sabiedriskā rīcības komiteja pieprasa šo sistēmu likvidēt kā manipulatīvu un vēlētāju gribu kropļojošu. 5. jūnijā komiteja tika pasludināta par teroristisku organizāciju, kuru atbalsta Indija, un aizliegta. Vairāki tās līderi arestēti, par citu uzrādīšanu izsludināta paliela naudas prēmija. Pāris dienas vēlāk tiesa atzina bēgļu kvotu sistēmu par atbilstošu Pakistānas konstitūcijai un, attiecīgi, saglabājamu jūlijā paredzētajās vēlēšanās. Autonomijā sākās masu protesti, kas drīz vien pārauga sadursmēs ar policijas spēkiem, kuru rezultātā, kā lēš, šobrīd dzīvību zaudējuši vismaz četrdesmit cilvēki. Notiek streiki, tiek bloķētas transporta maģistrāles, kas ietekmē teritorijas ekonomisko un sociālo dzīvi. Vēlēšanas tika sadalītas trīs posmos, no kuriem divi – 27. jūlijā un 2. augustā – jau notikuši, trešais plānots 10. augustā. Sekojot sabiedriskās rīcības komitejas aicinājumam, daudzi vēlētāji boikotē vēlēšanas, attiecīgi ievēlēto mandātu leģitimitāte var būt apšaubāma. Migranti atkal nāk! Jūlija beigās Spānijai piederošajā Ziemeļāfrikas pilsētā Seutā izveidojās viena no lielākajām migrācijas krīzēm Eiropas Savienībā pēdējo gadu laikā. Dažās dienās robežu no Marokas šķērsoja desmitiem tūkstošu cilvēku, lielākoties jauni marokāņi, kuri centās nokļūt Eiropas Savienības teritorijā. Migranti robežu šķērsoja pa sauszemi, pārvarot robežas infrastruktūru, vai peldus gar piekrastes aizsargbarjerām. Spānijas iestādes ziņo, ka šobrīd lielākā daļa šo cilvēku jau ir atgriezušies Marokā, tomēr vairāki tūkstoši joprojām uzturas Seutā, radot nopietnu slogu pilsētas uzņemšanas un sociālās palīdzības sistēmām. Seuta kopā ar Melilju ir Spānijai piederošās teritorijas Ziemeļāfrikā, kur atrodas vienīgā Eiropas Savienības sauszemes robeža ar kādu Āfrikas valsti. Spānija ieguva šos atbalsta punktus otrpus Vidusjūrai 16. gadsimtā, taču Maroka, kopš no Francijas un Spānijas dubutprotektorāta 1956. gadā kļuva par neatkarīgu valsti, uzskata to par savu suverēno teritoriju. Nu jau gadiem Seuta un Melilja ir viens no galvenajiem nelegālās migrācijas maršrutiem uz Eiropu. Pēdējā masveida robežas šķērsošana notika 2021. gada maijā, pēc tam, kad Maroka atviegloja robežkontroli. Šī Marokas puses rīcība sakrita ar diplomātisko strīdu ar Spāniju, kad pēdējā atļāva iebraukt Rietumsahāras neatkarības kustības „Polisario Fronte” līderim Brahimam Gali, lai ārstētos pret Covid-19. Rietumsahāra arī ir bijušais Spānijas koloniālais valdījums, kura lielāko daļu šobrīd kontrolē Maroka, taču teritorijas starptautiskais statuss paliek nedefinēts. Šoreiz masveida cilvēku kustību, pēc Spānijas amatpersonu un mediju vēstītā, veicināja sociālajos tīklos izplatīta maldinoša informācija, ka robeža ir atvērta un migrantiem būs viegli iegūt uzturēšanās tiesības Spānijā. Varasiestādes uzsver, ka šīs ziņas neatbilst patiesībai. Izskanējuši pieņēmumi, ka robežkontroles vājināšanos no Marokas puses arī šoreiz ietekmējis saspīlējums abu valstu attiecībās. Krīzes laikā vairāki cilvēki gājuši bojā, cenšoties sasniegt Seutu pa jūru vai šķērsojot robežbarjeras. Spānija pastiprinājusi drošības pasākumus un sadarbojas ar Maroku, lai novērstu jaunus masveida robežas šķērsošanas mēģinājumus. Vienlaikus Eiropas Savienībā atsākusies diskusija par ārējo robežu aizsardzību, migrācijas politiku un dalībvalstu savstarpējo solidaritāti. Izskanējuši pat aicinājumi ierobežot Šengenas vīzu sistēmas darbību Spānijā. Paredzams, ka tuvākajā laikā jautājums par situāciju Seutā būs viens no svarīgākajiem migrācijas politikas tematiem gan Spānijā, gan citur Eiropas Savienībā. Tramps turpina nest mieru pasaulei Jūlija beigās ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka panākta principiāla vienošanās par palestīniešu grupējuma „Hamās” pakāpenisku atbruņošanos Gazas joslā. Pēc Trampa teiktā, vienošanās paredz „Hamās” smagā bruņojuma nodošanu un militārās infrastruktūras likvidēšanu, kam sekotu pakāpeniska Izraēlas karaspēka izvešana no Gazas, starptautiski uzraudzīta drošības mehānisma izveide un teritorijas atjaunošanas darbi. Vienlaikus abas konfliktā iesaistītās puses uzsvērušas, ka vairāki būtiski jautājumi vēl nav atrisināti, tādēļ vienošanās īstenošana pagaidām nav garantēta. „Hamās” amatpersonas apstiprinājušas gatavību apspriest pakāpenisku atbruņošanos, tomēr norādījušas, ka tas būs iespējams tikai tad, ja Izraēla pilnībā ievēros pamiera nosacījumus, pārtrauks militārās operācijas un sāks karaspēka atvilkšanu. Savukārt Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu paziņojis, ka Izraēla neatkāpsies no mērķa pilnībā likvidēt „Hamās” militārās spējas un iznīcināt tās pazemes tuneļu infrastruktūru, uzsverot, ka drošības garantijas ir priekšnoteikums jebkādas turpmākas politiskās vienošanās īstenošanai Gazā. Vairākas Tuvo Austrumu valstis, tai skaitā Ēģipte, Katara un Turcija, paudušas cerību, ka vienošanās varētu pavērt ceļu ilgstošākam mieram un Gazas atjaunošanai. Vienlaikus starptautiskie novērotāji uzsver, ka vienošanās panākumi būs atkarīgi no abu pušu spējas ievērot uzņemtās saistības un pārtraukt karadarbību. Situācija pašā Gazas joslā joprojām saglabājas ļoti sarežģīta. Neraugoties uz diplomātiskajiem centieniem, Izraēla turpina triecienus par Gazas teritoriju, un palestīniešu amatpersonas ziņo par jauniem bojāgājušajiem un ievainotajiem. Liela daļa Gazas iedzīvotāju joprojām ir pārvietoti, humānās palīdzības piegādes ir nepietiekamas, joprojām pastāv pārtikas, ūdens un medicīnisko resursu trūkums. Tādēļ, lai gan Trampa paziņojums radījis cerības uz konflikta noregulējumu, reālā situācija Gazā pagaidām liecina, ka ceļš līdz stabilam mieram vēl nebūt nav tik taisns un saulains, kādu to savos izteikumos zīmē Baltā nama saimnieks. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons.

Ukrainā jauna ministru kabineta veidošana ir nonākusi līdz protestiem un armijas virspavēlnieka Oleksandra Sirska nomaiņai. Savukārt Ukrainas triecieni Krievijas teritorijā nu jau skar ne tikai militāros un enerģētikas objektus, bet arī tirdzniecības vietnes "Wildberries" noliktavas. Lielbritānija tikmēr tikusi pie sava nākamā premjera - leiborista Endija Bērnema, kurš Dauningstrītā ieradies, pamatīgi izsvēpējot stārmera veidoto kabinetu. Bet Ungārijā "buldozera lomu" uzņēmies jaunais valsts premjers Pēters Maģars, kurš dažādos valsts līmeņos un struktūrās mēģina izsvēpēt Viktora Orbana laikmeta paliekas. Šos tematus apspriežam kopā ar Martu Eduardu Ivaski no Latvijas Ārpolitikas institūta un portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktoru Ģirtu Kasparānu. Zelenskis nevar, kā ienāk prātā Kad aizpagājušās nedēļas beigās parādījās informācija par līdzšinējās Ukrainas valdības atkāpšanos un jauna kabineta veidošanu, sākotnēji nekas neliecināja, ka process varētu draudēt ar krīzi. 16. jūlijā Ukrainas Augstākā Rada apstiprināja valdību ar līdzšinējo valsts naftas un gāzes koncerna „Naftogaz” vadītāju Serhiju Korecki priekšgalā. Taču saskaņā ar Ukrainas likumdošanu aizsardzības un ārlietu ministru kandidātus izvirza prezidents, un par viņiem Rada balso atsevišķi. Jau valdības apstiprināšanas laikā Kijivas ielās bija sākušies protesti, jo bija parādījusies informācija, ka amatam netiks atkārtoti izvirzīts populārais aizsardzības ministrs Mihailo Fedorovs. Protestētāji izvirzīja arī prasību atcelt no amata līdzšinējo armijas pavēlnieku ģenerāli Oleksandru Sirski. Pastāv viedoklis, ka Ukrainas pašreizējie panākumi kaujas robotu izmantošanā lielā mērā ir ministra Fedorova nopelns, savukārt ģenerālis Sirskis kā „vecās skolas” virsnieks drīzāk kavē šo attīstību. Nākamajās dienās protesti vērsās plašumā un aptvēra arī citas Ukrainas pilsētas. Vakar, 21. jūlijā, prezidents Zelenskis paziņoja, ka atceļ no amata ģenerāli Sirski, par jauno pavēlnieku ieceļot ģenerālmajoru Mihailo Drapatiju. Savukārt bijušajam aizsardzības ministram Mihailo Fedorovam piedāvāts jaunizveidots tehnoloģiju un militāro inovāciju ministra portfelis. Par aizsardzības ministra pienākumu izpildītāju iecelts drošības spēku ģenerālmajors, kopš šī gada sākuma arī Ukrainas Drošības dienesta priekšnieka pienākumu izpildītājs Jevhenijs Hmara. Nedienas ar aizsardzības ministra izraudzīšanos aizkavējušas arī ārlietu resora vadītāja apstiprināšanu, un līdzšinējais ministrs Andrijs Sibiha, kuram, visdrīzāk, vajadzēja saglabāt amatu, pagaidām to ieņem pagaidu pienākumu izpildītāja statusā. Neskatoties uz diezgan juceklīgo situāciju, Augstākā Rada tomēr nolēmusi doties plānotajās brīvdienās līdz 18. augustam. Jaunumi ukraiņu lidrobotu „ēdienkartē” Pēdējās dienas papildinājušas Ukrainas lidrobotu triecienu „ēdienkarti” ar jaunu objektu kategoriju: nedēļas nogalē uzlidojums praktiski iznīcinājis divus tīmekļa tirdzniecības tīkla „Wildberries” noliktavu kompleksus – vienu Piemaskavā, otru Tambovas apgabalā. Iespējami zaudējumi pārsniedz divus miljardus dolāru, astoņi noliktavās strādājošie zaudējuši dzīvību, desmitiem ievainoti. „Wildberries” ir lielākais šāda veida komercijas tīkls Krievijā, kurā nodarbināti gandrīz piecdesmit tūkstoši strādājošo. Kompāniju pirms vairāk nekā divdesmit gadiem radīja individuālā uzņēmēja Tatjana Kima, taču, kā tas mēdz notikt ar sekmīgiem uzņēmējdarbības projektiem Krievijā, pirms vairākiem gadiem viņai nācās „padalīties” ar varas aprindām pietuvinātiem ļaudīm. Pie tam par pīrāga daļu saplūcās tādi ietekmīgi ļaudis, kā Čečenijas vietvaldis Ramzans Kadirovs no vienas un Krievijas Prezidenta administrācijas vadītājs Antons Vaino un oligarhs Suleimans Kerimovs no otras puses. Notika pat apšaude ar kritušajiem Maskavas centrā, un, cik var spriest, procesā iejaucās pats Vladimirs Putins, izšķirot to par labu Vaino un Kerimova frakcijai. Ievērojot šīs saiknes ar varas struktūrām, nenākas brīnīties, ka „Wildberries” sortimentā plaši pārstāvēti arī karā lietojami izstrādājumi un materiāli: ķiveres, bruņu vestes, optiskais kabelis un plašs klāsts lidrobotu komponentu. Tādējādi Ukrainas lidrobotu „vizīte” bija, var teikt, tikai laika jautājums. Jāpiebilst, ka „Wildberries” loģistikas ķēdes un noliktavas plaši izmanto mazie un vidējie uzņēmēji, un ir tādi, kuri šais uzbrukumos zaudējuši praktiski visus apgrozāmos līdzekļus. Dauningstrītas 10 jaunais iemītnieks Pirmdien, 20. jūlijā, darbu uzsāka jaunais Lielbritānijas premjerministrs Endijs Bērnems. Viņu Leiboristu partija 17. jūlijā izraudzījās par savu jauno līderi pēc tam, kad viņa priekšgājējs Kīrs Stārmers paziņoja par demisiju. Saskaņā ar britu politisko sistēmu šādā gadījumā valdošās partijas iekšējā balsojumā tiek izraudzīts jauns partijas un valdības vadītājs, un līdzšinējais Lielās Mančestras lordmērs Bērnems guva pārliecinošu savu partijas biedru atbalstu. Bērnems ieguvis mākslu maģistra grādu angļu valodas specialitātē Kembridžas universitātē, strādājis par žurnālistu, 31 gada vecumā pirmoreiz ievēlēts parlamentā. Neilgi pēc tam Bērnems ieņēma vairākus ministra amatus premjerministra Gordona Brauna valdībā laikā no 2007. līdz 2010. gadam. Pēc aiziešanas no parlamenta 2017. gadā Bērnems tika ievēlēts Lielās Mančestras mēra amatā, kur ieguva atzinību par transporta reformu vadīšanu, reģionālās decentralizācijas atbalstīšanu un nozīmīgu vietējo politikas iniciatīvu īstenošanu. Tieši šajā amatā viņš nostiprināja savu reputāciju kā politiķis, kurš iestājas par lielāku varas nodošanu reģioniem un vietvarām, un izpelnījās pavārdu „Ziemeļu karalis”. Stājoties amatā, jaunais premjerministrs uzsvēris cenšanos veidot savu komandu, iekļaujot tajā dažādu partijas spārnu pārstāvjus. Tomēr, kā atzīmē izdevums „Politico”, no valdības pazuduši iepriekšējā premjera tuvākie līdzgaitnieki un kopumā tā kļuvusi mērenāk kreisa. Jaunais finanšu ministrs būs Džons Hīlijs, kurš iepriekšējā valdībā bija aizsardzības ministrs un demisionēja, kritizēdams finanšu sektoru par attīstības bremzēšanu. Aizsardzības ministra amatu, savukārt, ieņems līdzšinējais veselības ministrs Vess Strītings. Ārlietu resoru turpmāk vadīs līdzšinējais enerģētikas un nulles emisiju lietu ministrs Eds Milibends, prominents un pieredzējis politiķis. Luīze Heiga, kas tiek raksturota kā viena no ciešākajām jaunā premjera sabiedrotajām, kļuvusi par pirmo sekretāri, respektīvi, premjera vietnieci, un Kabineta biroja vadītāju. Savā pirmajā premjera runā Bērnems uzsvēra decentralizācijas, rūpniecības un sabiedrisko pakalpojumu attīstības nozīmi, atspoguļojot prioritātes, kuras viņš iepriekš īstenoja kā mērs un pats nodēvējis par “mančestrismu”. Ārpolitikā Bērnems ir paudis vēlmi veidot ciešāku sadarbību un nostiprināt jau panākto progresu sarunās ar Eiropas Savienību. Premjerministrs atkārtoti apstiprināja Lielbritānijas atbalstu NATO un palīdzības sniegšanu Ukrainai. Pagaidām grūti spriest, kādas izvērtīsies jaunā Dauningstrītas iemītnieka attiecības ar Donaldu Trampu, kas lielā mērā noteiks arī attiecības starp Londonu un Vašingtonu. Diezin vai paredzama nozīmīga britu nostājas maiņa Persijas līča karadarbības vai imigrācijas jautājumā, kas varētu Baltā nama saimnieku īpaši iepriecināt, taču pirmā abu līderu telefonsaruna esot atstājusi pozitīvu iespaidu. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons. Pētera Maģara sprints un barjerskrējiens Vēl nav pagājuši trīs mēneši, kopš Ungārijas premjerministra amatā stājās Pēters Maģars, taču valsts iekšpolitiskajā ainavā un ārpolitiskajā kursā notikušas krasas un sagaidāmas pārmaiņas. Vēlēšanas nesa partijai „Tisza” ne vien uzvaru, bet arī konstitucionālo vairākumu, un tas dod jaunajai valdībai diezgan labu atvēzienu, mēžot priekšgājēja, odiozā prokremliskā līdera Viktora Orbāna 16 varas gados piekrātos „Augeja staļļus”. Tūlītējas un pamanāmas pārmaiņas notika Ungārijas ārpolitikā. Pagājušajos pāris mēnešos jaunais Ungārijas līderis jau paguvis apmeklēt daudzas Eiropas galvaspilsētas. Briselē viņš panācis līdz šim iesaldēto vairāk nekā 16 miljardu eiro fondu saņemšanu, Varšavā atjaunojis labas attiecības ar nozīmīgāko reģionālo partneri Poliju, Kijivā vienojies, ka Budapešta vairs nebloķēs Ukrainas virzību uz Eiropas Savienību, pretim saņemot konkrētas apņemšanās Ukrainas Aizkarpatu reģionā mītošās ungāru minoritātes situācijas uzlabošanai. Taču, kā savā rakstā izdevumā „Internationale Politik Quarterly” pauž Centrāleiropas valstu politikas eksperte Žužanna Vēga, ja Petera Maģāra līdzšinējā starptautiskā darbība esot īsts sprints, tad viņa iekšpolitika drīzāk ir barjerskrējiens. Jaunajam valdības galvam nākas demontēt un reformēt varas mehānismus, kurus viņa priekšgājējs sabūvējis savas politiskās konjunktūras labā. Eiropas fondu atsaldēšana kļuvusi iespējama pirmām kārtām pateicoties gatavībai skaust partijas „Fidesz” laikā sazēlušo korupciju un necaurspīdīgumu to izlietojumā. Spilgta ir jaunās valdības rīcība, reformējot Ungārijas sabiedriskos raidītājus, kurus iepriekšējā vara bija pārvērtusi valdošās partijas propagandas mašīnā. Kopš jūlija sākuma sabiedriskās televīzijas ziņu kanālā M1 raidījumu vietā skatītājus sagaida tumšs ekrāns ar uzrakstu: „Sabiedriskie mediji nedrīkst melot. Lūdzam piedošanu, ka to tik ilgi darījām!” Seko informācija par notiekošo mediju reformēšanu un aicinājums gaidīt pārraižu atjaunošanos. Orbāns un partija „Fidesz” savas varas gados praktiski visur amatos savietojusi savējos, kuri daudzos gadījumos sagaidāmi sabotēs pārmaiņu procesus. Premjerministrs Maģars aicinājis daudzus iepriekšējā konjunktūras ielikteņus labprātīgi aiziet, sākot jau ar līdzšinējo Ungārijas prezidentu Tamāšu Šujoku. Kad valsts galva atteicās to darīt, parlaments 13. jūlijā pieņēma konstitūcijas grozījumus, kas paredz, cita starpā, prezidenta pilnvaru izbeigšanu. 18. jūlijā prezidents Šujoks šos labojumus apstiprināja, tādējādi piekrizdams aiziet. Tagad Ungāriju gaida ārkārtas prezidenta vēlēšanas. Vairāki ievērojami sabiedrības pārstāvji nākuši klajā ar publisku vēstuli, aicinot partiju „Tisza” nominēt valsts galvas amatam izcilo šahisti, pašreizējo Pasaules šaha federācijas sieviešu reitinga līderi Judīti Polgāru. Tomēr viņa laipni atteicās no nominācijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.