Kāpēc dizains?

Stāsta dizainers Klāvs Priedītis "Wabi-sabi" ir jēdziens, kas apzīmē noteikta veida estētiku un filozofiju, tas slavē nepilnību, dabiskumu un laika ritējumā gaitā radušos skaistumu. Šis jēdziens ir cēlies Japānā un sakņojas tās tradicionālajā kultūrā un zen budismā, kas Japānā ienāca no Ķīnas apmēram 12. gadsimtā. Tiek uzskatīts, ka "wabi-sabi" jēdziens nostiprinājās līdz ar tējas dzeršanas ceremonijas attīstību 15. un 16. gadsimtā, pateicoties kādam tējas meistaram, kurš popularizēja vienkāršību, pieticību un dabiskumu tējas ceremonijā. Jēdziens sastāv no divām daļām "wabi" un "sabi". "Wabi" simbolizē harmoniju ar dabu un neuzspēlētu skaistumu. "Sabi" savukārt simbolizē laika ritējuma radīto skaistumu — vecums, nolietojums un patina tiek uztverta kā vērtība. Saliekot abas daļas kopā, radies skanīgs vārdu savienojums “wabi-sabi”, kas attīstījies par estētisku un filozofisku principu. Līdz mūsdienām šī ideja ir kļuvusi par vienu no atpazīstamākajām japāņu estētikas koncepcijām, kas ieņem būtisku vietu ne tikai Japānas kultūrā, bet nu jau arī citviet pasaulē. Šī jēdziena idejas visai bieži tiek saistītas ar dizaina filozofiju, mākslu, arhitektūru un dzīvesziņu kopumā. "Wabi-sabi" principi īpaši uzskatāmi izpaužas interjera dizainā. Šī estētika pievērš uzmanību dabīgiem materiāliem, ar roku darinātiem objektiem un minimālismam, kas ļauj saglabāt mājīgumu. Tieksme pretī dabīgajam ir pretmets industriālajai rūpniecībai un ražojumiem, kas sastāv no mākslīgiem materiāliem — dažādiem metāla sakausējumiem, betona, plastmasas — šie materiāli pauž rūpniecisku vēsumu. Toties "wabi-sabi" interjeros tiecas radīt siltu sajūtu. Visai izplatīts ir koka, akmens un māla pielietojums. Tiek akcentēta un baudīta šo materiālu asimetriskā daba. Priekšmetu virsmas, kas veidotas no šiem materiāliem, nereti tiek atstātas neapstrādātas, akcentējot dabīgo skaistumu. Bieži tiek izcelts arī novecojušu mēbeļu un priekšmetu laika zoba radītais skaistums. Kāds ķirmja izgrauzts robs galda virsmā vai krēsla kājā tiek uzskatīts drīzāk par estētisku efektu nevis defektu, kas būtu jānovērš un jālabo. Šāda dizaina pieeja atšķiras no ierastās tieksmes pēc perfekcijas un priekšmetu vienādošanas, kas Rietumu kultūrā uzplauka līdz ar rūpniecisko revolūciju. Idustriālā ražošana laika gaitā ir tiekusies aizstāt dabas formu estētiku un amatnieciskās nepilnības ar perfekti gludām virsmām, taisnām līnijām un vienādiem pēc viena šablona veidotiem rūpnieciskiem ražojumiem. Lai gan "wabi-sabi" sakņojas zen budismā un Japānas tradicionālajā kultūrā, un tieša tulkojuma uz latviešu valodu šim jēdzienam nav, tomēr arī latviešu kultūrā varam rast idejas, kas pauž visai līdzīgu attieksmi gan pret šādu estētiku, gan pret dzīves skatījumu kopumā. Latviešu saikne ar dabu, cieņa pret vecām lietām un senču mantojumu, kā arī spēja saredzēt skaistumu pieticīgā dzīvē, kas nereti veidojusies sarežģītā tautas vēstures gaitā, atspoguļo līdzīgas vērtības. Tāpat kā "wabi-sabi" augstu vērtē vēsturisko patinu, nodilumu un laika zīmes kā skaistuma avotu. Latviešu kultūrā mēs tiecamies saglabāt un cienīt, piemēram, vecās koka mājas, senos sadzīves priekšmetus, mēbeles un tautas tērpus, kuros redzams ne tikai nolietojums un amatnieku roku darbs, bet nereti arī, piemēram, dzimtas un senču vēsture. Līdzīgi kā "wabi-sabi" novērtē tukšumu un minimālismu, latviešu tradicionālajā interjerā bieži redzama atturība un telpas neaizpildīšana ar lieku greznību. Iedzīve sastāv no vienkāršām koka mēbelēm, māla traukiem, audekla galdautiem un citām tikai pašām nepieciešamākajām lietām. Latviešiem ir pat kāds izplatīts teiciens: "Labs nāk ar gaidīšanu." Tajā varam censties saskatīt arī kādu "wabi-sabi" aspektu, proti, skaistas lietas rodas lēni un ar laiku. Tiecies novērtēt pacietību un dabas ritējuma estētiku.

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Vai zini, ka vides objekts "Lielā vāze" pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas sastāv no divām daļām? Un vai zini arī to, kur novietota mākslas darba ceturtdaļa? Daudzi noteikti būs pamanījuši majestātisko oranžo vāzi pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas. Tā ir mākslinieka Ojāra Pētersona vides mākslas objekta "Lielā vāze" viena daļa, kura 2014. gada agrā novembra rītā ieņēma vietu pie toreiz tikko atklātās Gaismas pils – mūsu galvenās grāmatu krātuves. Savu "jā" vārdu šim mākslas darbam bibliotēkas ārtelpā teica arī arhitekts Gunārs Birkerts. Vāze ir tikai viens no paliekošos materiālos veidotiem astoņiem vides mākslas objektiem, kas realizēti Borisa un Ināras Teterevu fonda programmas "Māksla publiskajā telpā" ietvaros, sadarbojoties privātai institūcijai un Rīgas pilsētai piecu gadu garumā – no 2013. – 2018. gadam. Joprojām pilsētvidē dzīvo gan Ērika Boža "Soliņi" Bastejkalna virsotnē un Lienes Mackus bronzā atlieta Rīgas ģerboņa lauva atpūtā pie Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja pieturas, gan Brigitas Zelčas-Aispures un Sanda Aispura "Klusā daba" un Aigara Bikšes "Meitene ar kurpi" Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Savā ziņā unikāla lieta, ņemot vērā, ka joprojām nav konsekventa uz ilgtspējību vērsta kopēja koncepta par mākslu Rīgas publiskajā telpā. Ojāra Pētersona vides objekts "Lielā vāze" ir viens veselums, kas sadalīts divās daļās - ¾ un ¼. Lielākajai daļai pie Nacionālās bibliotēkas precīzi atbilst mazākā pie Rīgas Stradiņa Universitātes Dzirciema ielā, tā simboliski apvienojot abas zināšanu krātuves. Jebkurš domās vāzes daļas var savienot kopā vai, no putna lidojuma kartē skatoties, novilkt starp tām taisnu līniju. Pētersona "Lielo vāzi" iedvesmojis Garlība Merķeļa teksts "Vidzemes senatne", ko pats mākslinieks nodēvējis drīzāk par XVIII gadsimta laikmetīgo mākslu, nevis vēstures liecību par tā laika latviešiem. Merķeļa teksta fragments lasāms uz vāzes keramikas mozaīkas. Uz katras no vairāk nekā 14 000 keramikas plāksnītēm izvietots viens burts no "Vidzemes senatnes" teksta. Lielās vāzes forma un virsmu sedzošā mozaīka ļauj nolasīt antīkās pasaules mantojuma un vēsturiskā uzslāņojuma klātbūtni, savukārt griezuma vietā iestrādātais pelēkais granīts vairāk saistās ar vietējo dabu un kultūru. Kā objekta atklāšanā minēja projekta kuratore Helēna Demakova: "Divdaļīgā "Lielā vāze" nav lieliskā mākslinieka mirkļa kaprīze, bet gan rokraksta iezīme. Lai atceramies kaut vai 2014. gadā Vācijā, Ekernferdē, atklāto skulptūru "Tilts pāri jūrai". Oranžās skulptūras otra daļa atrodas topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja mākslas darbu krātuvē un joprojām gaida iznācienu pilsētvidē." Jāpiezīmē, ka tieši Merķeļa teksta fragmenta publikācija latviešu, angļu, franču, vācu, spāņu un krievu valodā veido mākslas objekta trešo un pēdējo daļu. Ojāra Pētersona dizainā veidotā oranžā grāmata ir pieejama Latvijas bibliotēkās.

Stāsta dizainers Klāvs Priedītis. Tulkojumā no latīņu valodas vārdu savienojums ex-libris nozīmē “no grāmatām”. Tā ir grāmatu īpašuma zīme, kas norāda tās piederību kādam konkrētam īpašniekam, organizācijai vai īpašnieku grupai, piemēram, kādai ģimenei vai dzimtai. Šajā zīmē parasti ir izstrādāts zīmējums un uzraksts ar īpašnieka vārdu vai monogrammu, kas ir vārda un uzvārda pirmo burtu atveids, lielākoties izpildīts ornamentālā manierē. Dažreiz uzrakstos lasāms pat kāds dzīves moto, vai vienkārši lūgums vai strupjš atgādinājums grāmatu saudzēt. Ekslibra galvenais mērķis ir norādīt grāmatas īpašnieku un apzīmēt grāmatu kā personīgu īpašumu. Tas ir simbolisks veids, kā izteikt piederību un nošķirt savas grāmatas no citu cilvēku grāmatām. Šīs zīmes tiek izmantotas ne tikai kā praktisks līdzeklis, lai norādītu grāmatas īpašnieku, bet arī kā mākslinieciskas izpausmes veids, kas atspoguļo īpašnieka gaumi. Ekslibros iespējams arī nolasīt dažādus kultūras kodus un mākslinieciskās vērtības, kas bijušas aktuālas kādam konkrētam laika posmam, kad attiecīgā grāmatu zīme tikusi radīta. Bieži ekslibri satur simbolus, motīvus vai ģerboņu attēlus, kas atspoguļo īpašnieka profesiju, intereses un hobijus, ģimenes vēsturi vai pat dzīvesstila iezīmes. Vērts atzīmēt, ka vienam un tam pašam bibliotēkas īpašniekam nereti laika gaitā pēc pasūtījma ir tikušas izstrādātas pat vairākas ekslibra variācijas, kuras darinājuši dažādi mākslinieki, saglabājot savstarpēji līdzīgus simboliskos vēstījumus. Profesionālu mākslinieku radīti, tie kļūst arī par pašvērtīgiem mākslas darbiem, kas piešķir grāmatai individuālu raksturu un vērtību. Tāpat ekslibri tiek uzskatīti par kolekcionējamām un vēsturiskām vērtībām, īpaši, ja tie ir slavenu mākslinieku radīti vai ir saistīti ar ievērojamiem vēsturiskiem notikumiem vai personām. Tādējādi ekslibra mērķis ir gan praktisks, gan māksliniecisks, veidojot saikni starp grāmatu un tās īpašnieku, vienlaikus papildinot grāmatas estētisko vērtību un piešķirot tai unikālu kontekstu un stāstu. Dažreiz vienā grāmatā ir sastopami pat vairāki ekslibri, kas cauri laikam tikuši ielīmēti viens otram blakus, liecinot par grāmatas dzīves gājumu cauri laikam un dažādām īpašnieku maiņām. Vēsturiski visbiežāk ekslibri tika izgatavoti kādā no grafikas tehnikām, piemēram, linogriezumā vai ksilogriezumā, ofortā, litogrāfijā vai kādā citā tehnikas veidā. Mūsdienās grāmatu īpašuma zīmes ir iespējams veidot arī digitālajā vidē, piemēram, kādā datorprogrammā, kas paredzēta grafiskajam dizainam un digitālajai ilustrācijai. Tālāk tās pavairot, izmantojot digitālo vai offseta druku. Lai gan visbiežāk ekslibri tiek izgatavoti kādā no iepriekš minētajām grafikas tehnikām un pēc tam iespiesti uz papīra, ir arī citas metodes, kā tos veidot. Piemēram, rokrakstā un zīmējuma tehnikā izgatavots ekslibris, kad īpašnieks vai mākslinieks ar roku zīmē unikālu un individuālu kompozīciju vienā eksemplārā. Sastopami arī tādi ekslibri, kas drukāti melnbalti, bet pēc tam ar roku individuāli kolorēti, piešķirot drukātajai versijai zināmu unikalitāti. Dažkārt ekslibra zīmējuma kompozīcijā mākslinieks apzināti atstājis tukšu un neaizpildītu laukumu, kurā vēlāk iespējams pievienot spalvas tehnikā ar tinti darinātu pašrocīgu ierakstu, kas kalpo kā eleganta piezīme, piemēram, grāmatas kārtas numurs privātajā bibliotēkā vai konkrētā īpašnieka vārds ģimenes bibliotēkā, vai kāds īpašnieka moto. Tādus ekslibrus varam vērtēt arī no kaligrāfiska skatu punkta. Tāpat piederības zīmes var nošķirt pēc to tehniskā risinājuma, piemēram, tas var būt uzlīmes tipa ekslibris, kas tiek izdrukāts uz speciāla uzlīmju papīra. Izplatīti ir arī zīmogveida ekslibri, ko īpašnieks grāmatā iespiež ar īpaši pagatavotu un personalizētu zīmogu, kurā attēlots ekslibra dizains. Zīmogs ir izteikti demokrātisks veids, kā ātri un vienkārši atzīmēt grāmatas piederību, jo prasa mazākus finansiālos ieguldījumus īpašuma zīmes pavairošanai. Ja grāmata speciāli iesieta ādas sējumā, tad grāmatas īpašnieks dažreiz atzīmēts ari ādas sējuma ārpusē, kur vākā vai uz muguriņas iespiests ģerbons, venzelis (saukts arī par grieztalu – rotājums grāmatu mākslā, sevišķi rakstāmburtu salikumos), vārda un uzvārda pirmie burti vai atzīme veikta kādā citā veidā. Šāda veida grāmatu piederības zīmes sauc par superekslibriem. Ekslibris ir mazā mākslas forma ar senu vēsturi un saistīts ar noteiktām tradīcijām. Tas ir savdabīgs grāmatniecības fenomens, kas apvieno funkcionalitāti ar estētiku. Grāmatu īpašuma zīmes turpina attīstīties cauri laikam, atspoguļojot arī mūsdienu mākslas tendences un tehnoloģijas. Ekslibri ir zīmes ne tikai ar utilitāru funkciju, bet arī izsmalcināti mākslas darbi, kas vēsta par tās īpašnieka gaumi un varbūt pat svarīgāk, tie atstāj arī paliekošu nospiedumu vēsturē ar iepriekšējā īpašnieka vārdu un kalpo kā savdabīgs piemineklis iepriekšējam grāmatas aizbildnim.

Lai gan līdz ar ziemas saulgriežiem mūsu dzīvē pakāpeniski atgriežas dienasgaisma, tumšie rīti un vakari būs klātesoši vēl vairāku mēnešu garumā. Raidījumā viesojas gaismas arhitekte Ilze Leduskrasta-Buša, kura akcentē gaismas nozīmi mūsu dzīvē un sniedz praktiskus padomus, kā tumšajā laikā varam palīdzēt sev justies labāk. Ilze atgādina, ka gaisma būtiski ietekmē to, kā jūtamies noteiktā vidē vai telpā. Tā spēj gan uzlabot mūsu pašsajūtu, gan — gluži pretēji — pasliktināt mūsu emocionālo vai fizisko labbūtību. Savā dizaina praksē Ilze strādā gan ar dabiskās gaismas integrēšanu, gan mākslīgā apgaismojuma projektēšanu arhitektūrā un ārtelpā. Ilze ir arī lektore RISEBA arhitektūras fakultātē un šobrīd papildina savas zināšanas, studējot gaismas dizaina zinātni Alborgas universitātē Dānijā.

Arhitekts Toms Kokins ir arhitektūras studijas "Tokobi" izveidotājs un lektors Ūmeo arhitektūras skolā Zviedrijā, Zviedrijas Lauksaimniecības Zinātņu universitātes "Future Forests" fonda stipendiāts un savā pētnieciskajā darbībā apskata arhitektūras, apkārtējas vides un kultūrtelpas mijiedarbību. 2023. gadā Toms sāka darbu pie izpētes projekta “Sweden’s Timber Empire: Resource driven colonisation in Baltic Sea region”, kurā analizēja un kartēja Zviedrijas meža industrijas ietekmi uz Latvijas dabu un cilvēkiem. Raidījumā diskutējam par Toma pētījuma rezultātiem un tālākajām iecerēm, kā arī to, kāpēc arhitektam ir svarīgi ne tikai pētīt, bet arī veidot dialogu ar sabiedrību.

Šoreiz pievēršamies modei un tās dizainam. Aplūkojam ilgtspējīgas modes platformu “Bourzma” (Burzma) un tās rīkotu izstādi Tallinas ielas kvartālā ar nosaukumu “Bourzma Revival” jeb “Burzmas atdzimšana”, kas norisinās no 20. novembra līdz 14. decembrim. Lai pastāstītu ko vairāk gan par šo notikumu, gan idejām un sajūtām, kas virza dizainera darbu ielu modē, pie mums viesojas apģērbu dizainers Kaspars Mārtiņkrists, kurš ir dibinājis apģērbu zīmolu “The Cappis”, kas šobrīd arī ir daļa no Burzmas zīmolu kopienas. Liela daļa Kaspara ikdienas darba saistīta ar apģērbu pārveidošanu otrreizējai izmantošanai jeb to, ko angļu valodā var apzīmēt ar vārdu upcycling ― šis darbības virziens cieši saistīts ar mūsdienu ielas modes tendencēm.

Valsts svētku noskaņās aplūkojam dizainu, kas saistīts ar valsts aizsardzību: pievēršamies produktu dizainam autobūves formā, par piemēru ņemot Latvijā radīto un plaši izdaudzināto militāro apvidus transportlīdzekli VR-1 FOX, kas citstarp ieguvis arī "Latvijas Dizaina gada balvu 2023" kategorijā "Produktu dizains". Aplūkojam šāda spēkrata radīšanas, prototipēšanas un testēšanas procesus. Lai par to pastāstītu ko vairāk, raidījumā viesojas SIA "Vāģi" vadītājs un "Fox" automašīnas idejas autors Ali Jansons.