Kultūras rondo

Stāsts par Blaumaņa „Skroderdienām”, seniem un jauniem lugas lasījumiem, saprastām un nesaprastām lietām, Blaumaņa pētīšanu un sajūtām. Blaumanis vienmēr liek tādus grūtus uzdevumus priekšā. Sākumā likās tik viegli – jaizstāsta par jaunajām „Skroderdienām Silmačos” Valmieras teātrī un saulgriežu raidījums gatavs. Bet nekā. Jo vairāk lasi, skaties, klausies un domā – jo grūtāk. 1901. gadā Rūdolfs Blaumanis uzraksta „Skroderdienas SIlmačos”. Kritika kritizē, tāpat kā visas citas Blaumaņa komēdijas. Bet režisorus tā turpina nodarbināt. 2026. gada vasarā grūti būtu atrast kādu vietu Latvijā, kur netiek spēlētas „Skroderdienas” – profesionāli un pusprofesionāli aktieri, ceļojoši komedianti, komercializēti un par baltu velti. Amatierteātri, iesaistot vietējās kopienas dziedātājus un dejotājus, draugu pulciņi un radu saietos pulcētie. Zem jumta un brīvdabā. Blaumaņa muzejā „Brakos” un Druvienā. Ar Skroderdienu tautu Nacionālajā teātrī ienāk jaunie aktieri. Ja paveicas – jaunās aktrises caur Ieviņu, Elīnu, Zāru un Antoniju nonāk vecenēs. Ja vien režisoram neienāk prātā par Bebeni, kurai vārds ir Made, Pindacīšu un Tomulīšu iesvētīt vēl gluži jaunas aktrises. Lai arī visur un visādi notiek „Skroderdienas”, raidījumā pievēršam uzmanību divām – 22. jūnijā pēdējoreiz Indras Rogas versijā tiks spēlētas Nacionālā teātra „Skroderdienas”, kas bija zīmīgas ar Nika Matvejeva pārradīto Aleksandra Būmaņa mūziku. Un tikko pirmizrādi piedzīvojušas „Skroderdienas” Valmieras teātrī, kur Blaumani no jauna lasījis režisors Elmārs Seņkovs, scenogrāfs Reinis Suhanovs, komponists Edgars Mākens un kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, bet kādam Valmieras teātra jaunajam aktierim tā ir pirmā Silmaču pieredze. Viņi visi stāsta par savu Blaumaņa un Jāņu sajūtu. Bet pirms dažiem gadiem Blaumaņa Braku sētā muzeja vadītāja Zinta Saulīte stāstīja par prototipiem un kritikas vērtējumiem, arī par „Skroderdienu” iestudējumu „viļņiem”. Un šis jūnijs aizved vēl uz kādu citu sētu – uz „Pulka sētu”, kur Rakstniecības un mūzikas muzeja krātuves lasītavā literatūrzinātnieces Līvijas Volkovas 95. dzimšanas dienā satikās bijušie un esošie muzejnieki un pētnieki, lai pakavētos sarunās par „Līviju no Šarlotes ielas”. Līvija Volkova savu arhīvu novēlēja Rakstniecības un mūzikas muzejam, jo viņas dzīve cieši saistīta ar muzejiem un jauno muzejnieku skolu. Izsūtītu vecāku meitu neuzņēma mediķos, biogrāfija nederēja, toties viņa kļuva par izcilu skolotāju ķīmijā un dabas zinātnēs, kas savus skolniekus ieinteresēja par ceļošanu, bet pašai liktenīga bijusi ienākšana Veidenbauma „Kalāčos”, tur esot bijusi neatšifrēta stenogramma. Tā tas sācies. Visu to izstāsta Līvijas Volkovas skolniece, tagad Rakstniecības un mūzikas muzeja teātra krājuma glabātāja Andra Lazdāne. Bet Līvijas Volkovas pēdējā intervija bija 2024. gada vasarā Radio mazajai lasītavai, kad tikko bija iznākusi viņas sastādītā Blaumaņa darbu izlase ar komentāriem, kur katrs teikums būtu pētījuma vērts.

Ucināmās dziesmas un panti, to izmantošana mutvārdu tradīcijā apkopotas grāmatā "Jājam, jājam mēs ar zirgu. Ucināmās dziesmas un panti". Kultūras rondo iztaujājam grāmatas sastādītāju - pētnieci Unu Smilgaini. Grāmatā apkopoti Latviešu folkloras krātuvē glabātie ucināmo dziesmu teksti un dziesmas. Kopā ar bērnu „cepot, cepot kukulīti”, „vārot, vārot putriņu” vai „jājot, jājot kunga zirgu”, mēs varbūt nemaz nenojaušam, ka tā krāšņa un daudzveidīga latviešu bērnu folkloras daļa, ko pētnieki sauc par ucināmajām dziesmām un pantiem. Ucināmās dziesmas ir nozīmīga latviešu bērnu folkloras daļa. Tie ir nelieli, ritmiski teksti, ko pieaugušais skaita vai dzied vienkāršā melodijā un ko pavada kustības: spēles ar bērna pirkstiem, rokām, kājām, kutināšana un paijāšana, bērna šūpošana uz ceļiem vai kājām. Līdz šim publicēta tikai daļa šī vērtīgā materiāla. Unas Smilgaines grāmatā pirmo reizi apkopoti Latviešu folkloras krātuves materiāli no visiem ucināmo dziesmu veidiem – 4010 teksti un melodijas. Ucināmās dziesmas grāmatā strukturētas četrās tematiskajās grupās – ucināmās dziesmas, darbojoties ar bērna pirkstiem un rokām, jādināmās dziesmas, ucināmās dziesmas, darbojoties ar bērna kājām un ucināmās dziesmas bērna paijāšanai un kutināšanai. Grāmatā iekļauti arī nošu materiāli, zinātnisks priekšvārds, komentāri un vārdnīca ar vairāk kā 100 vārdiem, kas sastopami ucināmajās dziesmās. Grāmatu izdevis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgāds.

Neparasts salmu būtņu uguns rituāls uz ūdens ir sena pirmsjāņu tradīcija, kas joprojām saglabājusies Kazdangas pusē Dienvidkurzemē. Un to pamanījuši arī netālās Liepājas kā nākamā gada Eiropas Kultūras galvaspilsētas rīkotāji, kas programmu veido ar saukli „(Ne)miera zeme”. Nākamgad Liepājā, Dienvidkurzemē un Kuldīgā Jāņu svinības plānotas arī kā daļa no "Liepāja 2027" projekta. Šogad notikumus ieskandinās Kazdangā. Lai sagatavotos saulgriežu notikumiem šajā gadā un gatavotos uzņemt viesus nākamajā, aizvadīts meistarklašu cikls "Jāņi lauku sētās". Dalībnieki varēja apgūt teorētiskas zināšanas un praktiskas iemaņas tradicionālu Jāņu svinību rīkošanā. Kā tad var turpināt tradīcijas, ikviens varēs novērtēt arī svētdien, 21. jūnijā, Kazdangā - būs gan zaļumballe, gan koncerti, gan dažādas darbnīcas. Turklāt te varēs smelties iespaidus, kā nākamgad svinības turpināsies, uzņemot Eiropas kultūras galvaspilsētas un šī reģiona viesus.

Kā varam domāt par saglabāto, ko ietekmējis mūsu politiskais un ģeogrāfiskais konteksts? Un kādēļ ir svarīgi to apzināties un ar to paraudzīties ar šodienas acīm? Šādus jautājumus liek uzdot Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC), kas norišu ciklā „Drošības zonas un mainīgas laika līnijas” aicina atskatīties uz savu attīstību vairāku desmitgažu garumā un uzrunājis trīs māksliniekus veidot intervences jeb ar savu mākslas valodu „iejaukties” centra arhīvā un bibliotēkā. Trīs jauni mākslas darbi, kas veidoti, atsaucoties uz arhivēšanas procesu, tā nozīmi un saglabātajiem materiāliem, it kā saplūst ar arhīva vidi.

Šonedēļ Rīgā atklās 20. Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētkus „Gaudeamus”. Par tradīciju un jauno svētku programmā pārrunāsim ar "Gaudeamus 2026" māksliniecisko komandu. Raidījuma viesi: režisors un svētku mākslinieciskās koncepcijas autors Juris Jonelis, deju programmas mākslinieciskā vadītāja Dagmāra Bārbale un koru programmas mākslinieciskais vadītājs Edgars Vītols. Saredzēt sevi kā daļu no kultūras lielā spēka un sajust sevi lielākā – Baltijas – kontekstā šajā nedēļas nogalē no 19. līdz 21.jūnijam aicina Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētki „Gaudeamus”, kas Baltijas studentus kopā pulcē kopš 1957. gada un šogad notiks apaļu 20. reizi. Iepriekšējie notika Viļņā, vēl pirms tam – Tartu, pirms 12 gadiem „Gaudeamus” uzņēma Daugavpils, bet Rīgā Baltijas dziedošie, dejojošie un spēlējošie studenti pēdējoreiz sabrauca 2004. gadā, kad šā gada svētku rīkotāji un raidījuma vadītāja paši vēl bija studenti vai varbūt pat vēl skolēni. Šajā nedēļā Rīgā priecāsies un skatītājus priecēs apmēram pieci tūkstoši studentu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas, jo vārds jo „gaudeamus” nozīmē „priecāsimies”. Svētku pasākumi norisināsies Latvijas Universitātē (LU), Vērmanes dārzā, Dailes teātrī, Doma baznīcā, Vecrīgā un Brīvības laukumā. Svētkos Rīgā piedalīsies Baltijas valstu augstākās izglītības iestāžu studentu kolektīvi – 64 kori, 39 tautas deju ansambļi un deviņi pūtēju orķestri.

Latvijā pirmoreiz sarunās un izrādē "Vardarbības vēsture" viesojas viens no nozīmīgākajiem mūsdienu režisoriem, teātra "Berlin Schaubühne" vadītājs Tomass Ostermeiers. Viņš pieskaitāms pie Eiropas interesantākajiem režisoriem, kura izrādes joprojām ir izpārdotas un tiek izrādītas daudzviet pasaulē. Izrādi "Vardarbības vēsture" 5. un 6. jūnijā izrāda Latvijas Nacionālajā teātrī. Raidījumā skan telefonsaruna no Berlīnes ar Tomasu Ostermeijeru, kas ierakstīta vēl pirms viņa ierašanās Latvijā. Bet studijā tiekamies ar teātra kritiķi Ati Rozentālu un tulkotāju no franču valodas Agnesi Kasparovu, jo Ostermeieram blakus Ibsenam, Šekspīram un Šnicleram ļoti būtiski ir mūsdienu franču autori, arī Eduārs Luī. Bet sarunā no Berlīnes piedalās Jaunā Rīgas teātra literārās daļas vadītāja Margarita Zieda. Sarunas ieraksta laikā viņa ir vienīgā no mums, kas redzējusi izrādi "Vardarbības vēsturi". "Vardarbības vēsture" ("Im Herzen der Gewalt") ir pasaules slavens iestudējums, kurā aktualizētas tēmas par kurām esam tik ļoti pieraduši klusēt. Izrādes pamatā ir franču rakstnieka Eduarda Lui autobiogrāfiskais romāns, kas stāsta par satricinošu un nežēlīgu vardarbību un tās radīto dziļo un nepanesamo traumu. Ostermeiera raksturīgajā stilā vardarbības tēma kļūst par intensīvu, psiholoģiski precīzu un mūsdienīgu problēmu, ar ko var saskarties ikkatrs.

Nedēļas nogalē jau 54. reizi uz tradicionālo lietišķās mākslas darinājumu gadatirgu cilvēku tūkstošus pulcēs Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Bet tā vien liekas, ka garas automašīnu rindas pie Rīgas robežas muzeja tuvumā, kas senākos laikos bija tikai jūnija gadatirgus pazīme, redzam arvien biežāk. Par to, kā šodien klājas Brīvdabas muzejam, Kultūras rondo runājam ar muzeja vadītāju Zandu Ķergalvi un Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja keramikas krājuma speciālisti Elīnu Guščiku, jo nupat muzejā atklāta izcilā keramiķa Jāņa Krieva darbnīcas simtgadei veltīta izstāde. Arī Brīvdabas muzeja gadatirgus šogad notiks keramikas zīmē. -- Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izstāžu zālē atklāta izstāde “Uzmanīgi! Māla trauki. Jāņa Krieva keramikas darbnīcai 100”. Izstāde tapusi sadarbībā ar Tukuma muzeju un Latvijas Nacionālo vēstures muzeju. Izstāde ir veltīta Jāņa Krieva keramikas darbnīcas simtgadei. Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, Tukuma muzejā un Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā glabājas lielākās Tukuma keramikas kolekcijas. Izstādē kopumā būs apskatāmi vairāk nekā 450 Jāņa Krieva keramikas darbnīcas un kombināta “Māksla” Tukuma darbnīcas priekšmeti, pēc iespējas pilnīgāk atklājot to veidu, formu, glazūru un ornamentu daudzveidību. Izstādē būs eksponēta arī kafijas servīze no Latvijas Lauksaimniecības muzeja krājuma. Jāņa Krieva keramikas darbnīca darbojās līdz 1945. gadam, kad uz tās pamata tika izveidota PSRS Mākslas fonda Latvijas republikāniskās nodaļas ražošanas kombināta “Māksla” Tukuma keramikas darbnīca. Jānis Krievs līdz 1948. gadam bija arī šīs darbnīcas vadītājs, lielā mērā turpinot 20. gs. 20. – 30. gados aizsāktās keramikas tradīcijas. Izstāde “Uzmanīgi! Māla trauki. Jāņa Krieva keramikas darbnīcai 100” būs apskatāma Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izstāžu zālē līdz 16. augustam.

Latvijas Nacionālajā operā 4. jūnijā notiks Džakomo Pučīni operas "Bohēma" jauniestudējuma pirmizrāde, ar kuru sāksies šīgada Rīgas Operas festivāls. Vai esat kādreiz domājuši, kādēļ vienai no pasaulē populārākajām Džakomo Pučīni operām ir nosaukums “Bohēma”, lai gan šajā klasiskajā stāstā ir daudz nabadzības, neārstējama slimība un spēja mīlestība, ko neizbēgami pārtrauc nāve? Krāšņu dzīves svinēšanu par spīti grūtībām operas “Bohēma” jauniestudējuma centrā Latvijas Nacionālajā operā likusi režisore LAURA ar savu radošo komandu, kurā uz Rīgas operskatuves spilgti debitē pasaulē pazīstamais Latvijas tērpu dizainers Fjodors Podgornijs un Latvijas teātrī jau iepazītais franču scenogrāfs un gaismu mākslinieks Fabjēns Ledē. Kā tapis šis jauniestudējums, vaicājam režisorei LAURAI un tērpu māksliniekam Fjodoram Podgornijam. Par jauno iestudējumu un arī Fjodora Podgornija radītajiem ekstravagantajiem tērpiem ir ko teikt arī Mimī lomas atveidotājai Ingai Šļubovskai-Kancēvičai un Mizetei – Katrīnai Paulai Felsbergai. Bet pirmizrādē galveno vīriešu lomu Rūdolfu dziedās ukraiņu tenors Dmitro Popovs, kurš tieši ar šo lomu pirms 13 gadiem ieguva starptautisku ievērību. Savukārt Šonāra lomu atveidos jaunais baritons Daniils Pogoriless. Jauniestudējuma muzikālais vadītājs ir Igaunijas Nacionālās operas galvenais diriģents Arvo Volmers (Arvo Volmer), diriģents – Kaspars Ādamsons.