Šīs dienas acīm

Raidījumā atgriežamies 85 gadus senā pagātnē, proti, 1941. gada jūnijā, kad mūsu dzimtene piedzīvoja vienu no traģiskākajiem posmiem savā vēsturē. Gadu iepriekš laupījis Baltijas valstīm neatkarību, staļiniskais padomju režīms bija īstenojis strauju un nesaudzīgu sovjetizāciju, kuras daļa bija masveidīga īpašumu un kapitāla konfiskācija. Pārmaiņu rezultātā notika straujš naudas pirktspējas kritums, tātad atlikušo ietaupījumu vērtības zudums, un arī pastāvīgais padomju dzīves realitātes pavadonis - patēriņa preču deficīts. Jau ar pirmajām okupācijas dienām sākās represijas, kas kulminēja masu deportācijā 1941. gada 14. jūnijā. Latvijas cilvēki vēl nebija attapušies no deportācijas radītā šoka, kad 22. jūnijā viņu dzīvē ielauzās jauns bieds - padomju - vācu karš. Divi totalitārie režīmi, nepilnus pāris gadus iepriekš draudzīgi sadalījuši Eiropas austrumdaļu ietekmes sfērās un sagrābuši tā dēvēto bufervalstu teritorijas, līdz ar to nonāca aci pret aci, un konflikts to starpā bija tikai laika jautājums. Par kara cēloņiem stāsta vēsturnieks, profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Inesis Feldmanis. Kā zināms, kara sākumposms Padomju Savienībai bija grandiozs militārs fiasko. Fronte strauji vēlās uz austrumiem, 1000 un 10000 lieli sarkanarmijas grupējumi nonāca ielenkumā un tika iznīcināti, karavīriem krītot vai padodoties gūstā. Par šīs sagrāves cēloņiem stāsta militārais vēsturnieks, Latvijas Aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Līdz ar pirmajām kara dienām karadarbība skāra arī Latvijas teritoriju. Visumā vācu ofensīvas laikā Rīgā un visā Latvijā postījumi bija nelieli, arī kaujas darbības rezultātā bojāgājušo civiliedzīvotāju nebija daudz. Tomēr nopietnas dzīvības briesmas draudēja ikvienam, kurš tādu vai citādu iemeslu dēļ šķita nevēlams vai neuzticams vai nu bēgošās iepriekšējās, vai uzbrūkošās jaunās varas kalpiem un pakalpiņiem. Līdz ar kara sākumu Padomju Savienībā uzliesmoja īsta spiegu ķeršanas mānija. Savukārt nacistu režīms vērsās pret visiem, uz kuriem varēja attiecināt definīciju žīdi un komunisti Asiņainas pēdas savas varas pēdējās dienās Latvijā atstāja padomju represīvās iestādes, tai skaitā Rīgas Centrālcietumā bez tiesas nogalinot 99 Latvijas iedzīvotājus. Par to stāsta Ogres Vēstures un mākslas muzeja vēsturniece Inese Dreimane. Par to, ka ikviena cilvēka dzīvība šajās dienās karājās mata galā, liecina arī filoloģes, nacionālās pretestības kustības dalībnieces Valentīnes Lasmanes savulaik stāstītās atmiņas. Varu maiņu Rīgā Valentīne Lasmane sagaidīja kā Latvijas telegrāfa aģentūras līdzstrādniece.

Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par Normana Deivisa grāmatu "Dieva spēļlaukums: Polijas vēsture". Stāsta izdevuma zinātniskais redaktors - vēsturnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes mācībspēks Edvards Seliška. Normans Deiviss latviešu lasītājiem ir pazīstams autors. Pirms vairākiem gadiem latviski iznāca viņa grāmata "Eiropas vēsture", ļoti apjomīgs arī fiziski izdevums. Normans Deiviss ir ļoti pamanāma figūra ar to, ka viņš mēģina tuvināt vēstures procesu populārai uztverei, ka viņam patīk lietot spilgtas metaforas, raksturojot vēstures procesus. To liecina arī šīs grāmatas nosaukums, kas gan nav viņa oriģināls izgudrojums, bet ir atrasts Polijas vēstures annālēs. Bet nevar noliegt, ka Normans Deiviss tiešām prot izvilkt tādas nozīmīgas vēstures konsekvences, vēstures cēloņsakarības. Fundamentāls darbs. Šobrīd izdota tā pirmā daļa, kas noslēdzas ar 1795. gadu, tā ir trešā Polijas dalīšana. Tātad šī savulaik milzīgā un varenā valsts beidza savu eksistenci. Pirms runāt par pašu apjomīgo pētījumu, Edvards Seliška raksturo Polijas vēstures gaitu līdz šim dramatiskajam lūzumam 18. gadsimta noslēgumā. Normana Deivisa grāmatu “Dieva spēļlaukums. 1. daļa” izdevis apgāds "Jumava".

Latvijas Kara muzejs radījis datu bāzi “Latviešu karavīri”. Par pašu datu bāzi plašāks stāsts bija raidījumā Zināmais nezināmajā. Šajā raidījumā saruna par to, kas vispār ir pieejams, runājot par vēsturisko avotu kopumu, kur var smelties datus un ziņas. Kādas ir tēmas un virzieni, kas ļauj iezīmēt to, kas ar latviešiem ir noticis 20. gadsimta karos. Stāsta Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Šobrīd datu bāzē ir apkopotas Latvijas Kara muzeja rīcībā esošas ziņas par Pirmā un Otrā pasaules kara karavīriem.

Šoreiz raidījumā Šīs dienas acīm stāsts par kadu nesen iznākušu grāmatu. Tā ir Ellas Medaljes atmiņu un citu ar viņu saistītu materiālu apkopojoša grāmata "Tiesības dzīvot". Par Ellas Medaljas likteni un par tā atspoguļojumu šajā grāmatā saruna ar vēsturniekiem - muzeja "Ebreji Latvijā" vadītāju Iļju Ļenski un Latvijas Nacionālā arhīva vadošo pētnieku, vienu no grāmatas sastādītājiem Artūru Žvinkli. Ella Medalje ir viena no burtiska uz pirkstiem skaitāmajiem cilvēkiem, kurai izdevās izdzīvot 1941. gada holokausta masu iznīcināšanas akcijās. Ir vairāki simti Latvijas ebreju, kuriem izdevās pārdzīvot holokaustu, taču tajos gadījumos pamatā viņi paspēja paslēpties, pirms tas bija sācies, vai šī procesa sākumā. Vēlāk viņiem palaimējās izbēgt no kādas ieslodzījuma vietas tad, ja viņi holokausta laikā tika pataupīti kā lietojams darbaspēks. Šādi likteņi. Ella Medalje ir viena no tiem, kas nonāca, var teikt, bedres malā. Un tad viņai izdevās pārliecināt slepkavotājus, ka viņa nav ebrejiete. Šeit viņai palīdzēja viņas ārējais izskats un, jāsaka, laimīga nejaušība. Tas, ko var teikt par viņas izglābšanos, tā tiešām bija skatīšanās nāvei vaigā vairākkārt. Pie kam vienu reizi nāves personifikācija bija Viktors Arājs. Citu reizi tas bija pats SS un policijas šefs Baltijā Fridrihs Jekelns, kurš arī viņai uzdeva dažus jautājumus, un tad esot teicis: Mana nojauta man saka, ka viņa ir āriete. Šī staigāšana pa naža asmeni, šī balansēšana uz dzīvības un nāves robežas, kur tiešām tikai laimīgs gadījums un dažu cilvēku gatavība atbalstīt, palīdzēt, pašiem riskējot, ļauj izdzīvot. Sākumā par grāmatas tapšanas apstākļiem. Noslēdzoties Otrajam pasaules karam, nebūt neiestājas situācija, kad ebreju glābšana, izdzīvošana būtu kaut kas tāds, kuru mestos apzināt vēsturnieki, juristi, interesenti. Ella Medalje par savu likteni faktiski ceturtdaļgadsimtu klusē, un viņas atmiņas pieraksta un stāstīto padara par lasāmu materiālu entuziastisks cilvēks Dāvids Zilbermans, kurš arī ir pavīdējis šajos raidījumos ļoti epizodiski. Tāpēc vispirms mazliet par Dāvida Zilbermaņa darbu un likteni. -- Ella Medalje (dz. Gūtmane 1913-1999) dzimusi un uzaugusi Tukumā, pabeigusi Valsts Tukuma ģimnāziju, ieguvusi pedagoģisko izglītību Rīgā, strādājusi par latviešu valodas skolotāju ebreju pamatskolās Subatē, Kuldīgā, Liepājā un Rīgā. Otrā pasaules kara laikā Ella ar māsu Sāru strādāja slimnīcā Rīgas geto, no kurienes viņas tika aiztransportētas uz Rumbulu. Nacistu organizētajās masveida slepkavošanas akcijās Rumbulā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī tika nogalināti ap 25 000 Latvijas pilsoņu – Rīgas geto ieslodzīto ebreju. Tikai divām sievietēm izdevās izdzīvot Rumbulas slaktiņā – Ellai Medaljei un Frīdai Mihelsonei. Grāmatu izdevus apgāds "Zinātne".

13. janvārī apritēja 150 gadi, kopš nācis pasaulē Jānis Akuraters - dzejnieks, rakstnieks, politiķis, viens no aktīviem Latvijas valstiskuma tapšanas procesa dalībniekiem. Četrus gadus viņš bija arī Latvijas Radiofona direktors. Par Jāni Akurateru mūsu saruna ar literatūrvēsturnieku, Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru Raimondu Briedi. Runājot par Akurateru un viņa nozīmi Latvijas kultūrtelpas veidošanā, šoreiz sākam ar beigām, ar to, ka Akuraters mūža nogalē uzcēla ļoti skaistu, mājīgu dzimtas mitekli Torņkalnā pie Māras dīķa. Šī savrupmāja, par laimi, saglabājusies sākotnējā izskatā. Kopš 1991. gada tur darbojas Akuratera muzejs, kas ir spilgta tādā veidā saglabājusies viena 30. gadu latviešu literāta dzīves vide, ko ikviens interesents var novērtēt. Un šai vietai jau tagad pašai par šīm desmitgadēm ir izveidojusies sava vēsturē ar dažādām kultūras aktivitātēm. Bez Akuratera muzeja Rīgas un Latvijas kultūru ainava vairs nav īsti iedomājama. Ja runā domā par Akuratera literāro mantojumu, tad tas, kas varbūt pieder pie tāda kanona, tas ir viens dzejolis, kas ir kļuvis par dziesmu, kur u daudzi uzskata, ka tā ir tautas daiļrade. Tas ir dzejolis "Ar kaujas saucieniem uz lūpām", kas ir zināmā mērā 1905. gada himna. Tad ir divi autobiogrāfiski prozas darbi - "Kalpa zēna vasara" un "Degošā sala". Par pārējo - Akurateram ir diezgan daudz dzejas krājumu iznākuši viņa mūža laikā, uzrakstītas vairāk nekā 10 lugas, stāstu krājumi, pāris romāni, bet tas viss ir salīdzinoši daudz mazāk zināms. Tāpēc jautājums ir par Akuratera literārā mantojuma svaru.

1991. gada 20. janvāra vakarā toreizējās Rīgas īpašo uzdevumu milicijas vienības jeb OMON kaujinieki, kā arī, domājams, vēl kādu citu padomju militāro vai drošības struktūru pārstāvji uzbruka toreizējai Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas ēkai Raiņa bulvārī. Uzbrukums bija pamatīgi sagatavots, ēkas aizstāvjiem pilnīgi negaidīts, uzbrucējiem bija vairākkārtīgs pārsvars. Tomēr aizstāvji - Bauskas rajona milicijas un ministrijas apsardzes dienesta darbinieki - apmēram stundu pretojās. Galu galā uzbrucēji iekļuva ministrijas augšstāvā, kuru aizsargāja tikai trīs apsardzes darbinieki, un to ieņēma. Šajā brīdī nācās izšķirties, vai sūtīt uz ministriju palīgspēkus. Iespējams, tas arī bija uzbrucēju mērķis - izraisīt plašākas bruņotas sadursmes, lai tad iesaistītu padomju armiju un ieviestu Latvijā karastāvokli. Izšķiršanās bija toreizējā Latvijas Republikas Ministru kabineta priekšsēdētāja Ivara Godmaņa ziņā. Lūk, kā viņš atcerējās tā vakara notikumus sarunā 2018. gadā: "Kad valsts vēl nav institucionalizēta, vēl nav skaidrāka komandu ķēde, kurš ko dara krīzes un visādās provokācijas situācijās, kā tas bija 90. gados, jums ir jāpieņem vienpersoniski lēmums sūtīt cilvēks, jūtot, ka tur var būt arī letāls iznākums. Jūs sūtiet cilvēkus zināmā mērā nāvē Es dažreiz to pārdomāju, kā tas bija, piemēram, kad uzbruka Iekšlietu ministrijai. Ministrs bija Maskavā un iekšlietu ministra vietnieks, uz kuras ļoti paļaujas, arī ārkārtīgi spēcīgs cilvēks - Indrikova kungs, viņš bija aplenkts. Tas uzbrukums bija tik negaidīts, bet tajā pašā laikā bija viena tāda lieta, ko sauc par pērkonu vai grom krievu valodā, ka tajā Kirova parkā, tagad Vērmaņdārzā, sapulcējās ārkārtas situācijā miliči, parastie, policisti toreiz vēl nebija, ar ieročiem. Un bija jāpieņem man lēmums konkrēti, vai sūtīšu viņus uz Iekšlietu ministriju vai nē. Es principā biju gatavs to darīt. Bet mani izglāba viena situācija un šos cilvēkus izglāba. Tas, ka mani apsardzes cilvēki, tas bija tieši manis vākti cilvēki, tie nebija no kādām citām struktūrām, viņi man nodemonstrēja no OMON vilni uz pārnēsājamas radiostacijas, kurā skaidri varēja dzirdēt, ka viņi ieņēmuši jau pēdējo stāvu, piekto un apakšējo. Un viens saka, ka nepieciešamas reaktīvās iekārtas, acīmredzot kaut ko tādu, ko šauj no pleca, tanku dūres. Kas trakākais, vai ir nepieciešams motostrēlnieku pulku piesegums. Skaidrs, ja es dotu šo komandu, ir ļoti daudz upuru. Tad gandrīz vai pašam jāiet līdzi. Starp Iekšlietu ministrijas aizstāvjiem tovakar bija arī milicijas darbinieks Renārs Zaļais, kurš apšaudē ar omoniešiem tika smagi ievainots. Vēlāk Zaļā kungs kļuva par Barikāžu muzeja direktoru. Raidījumā fragmenti no divām sarunām ar Renāru Zaļo, kas dažādos gados izskanējušas raidījumā Šīs dienas acīm.

2. decembrī apritēja 200. gadskārta kopš pasaulē nācis Krišjānis Valdemārs - ļoti liela, nozīmīga figūra latviešu 19. gadsimta vēsturē. Par Krišjāni Valdemāru saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta vēsturnieks, Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Gints Apals. Runājot par Krišjāni Valdemāru, viņš kā praktiski visi tā laika latvieši, ir cēlies no zemnieku kārtas, lai gan pieder pie tobrīd iespējamās latviešu tautas elites. Viņa tēvs ir draudzes ķesteris, tātad tas cilvēks, kurš draudzē faktiski atbild par dievkalpošanas tehnisko pusi, par dievnama turēšanu kārtībā un ir līdz ar to viens no apkārtnē pamanāmākajiem cilvēkiem. Ar to arī izskaidrojams, ka faktiski neviens no viņa bērniem, Krišjāņa Valdemāra brāļiem un māsām, kas izdzīvo līdz pieaugušam vecumam, un tie ir divi brāļi un māsa, nepaliek zemnieku kārtā. Abi brāļi īsteno literāta karjeru. Viņa vecākais brālis, starp citu, pārvācojas, kā var lasīt. Pats Krišjānis Valdemārs skolojas apriņķa skolā Liepājā, kas dod tālāk iespēju jau pretendēt uz studijām Tērbatas universitātē. Līdz tai gan Valdemārs tiek jau krietni pieaugušos gados. Viņam, šķiet, ir 24 gadi, kad uzsāk mācības Liepājā, varētu teikt, vidusskolā. Protams, tolaik ir cita izglītības sistēma, un apriņķa skola ir pieejama krietni mazākam skaitam vidusmēra ļaužu. Gints Apals: Tajā laikā, kad Krišjānis Valdemārs nāca pasaulē un sāka iegūt izglītību, jautājums par latviešu zemnieku kārtu jau ir sācis mazliet mainīties. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas, arī pēc Vidzemes zemnieku likumiem jau parādās cilvēki, kuri vēl oficiāli pieder pie zemnieku kārtas, bet sākusies viņu sociālā mobilitāte. Ja mēs skatāmies uz nacionālās atmodas kustības vadītājiem, praktiski lielākā daļa pieder pie šīs cilvēku grupas, kas ir vai nu muižu rentnieki, vai krodzinieki, vai arī vagari (vagars principā ir labākais pagasta zemnieks, kurš vada darbus muižā). Līdz ar to Krišjānis Valdemārs kā ķestera dēls arī nav izņēmums. Otra lieta, ka šajā laika posmā 19. gadsimta pirmajā pusē varbūt nevajag vispār lietot jēdzienu pārvācojās. Tas, ka cilvēks maina savu sociālo stāvokli, tas nav tik tiešā veidā reducējams uz tautības jautājumu, kuru pats Krišjānis Valdemārs aktualizē, tikai sākot ar 1855. gadu. Šajā laikā cilvēka identitāti nosaka viņa kārtas piederība, materiālais stāvoklis un viņa ticība, šajā gadījumā luteriskā ticība. Jautājums par tautību un dzimto valodu aktualizējas pamazām tikai 19. gadsimta otrajā pusē, un Krievijas impērijas mērogā, arī visas Latvijas teritorijas mērogā jautājumu par dzimto valodu vispār pirmoreiz izvirza tikai 1897. gada tautas skaitīšana. Pirms tam ir svarīga kārtas piederība un ticība. Līdz ar to, Krišjānis Valdemārs un viņam līdzīgie cilvēki stāv uz robežas starp latviešu zemniekiem un jau, teiksim, vācu sīkpilsoņiem vai amatniekiem. Tas ir izvēles jautājums. Krišjāņa Valdemāra vecāki, starp citu, ir reģistrēti vācu draudzē, tāpat kā Kārļa Ulmaņa vecāki. Tas, ka Krišjānis Valdemārs kļuva par latvieti, tā ir viņu izvēle - idejiskā, arī politiskā izvēle. Tai pašā laikā viņa tuvi radinieki - brālis un arī brālēns - izvēlas vācbaltiešu identitāti un paliek tajā cilvēku grupā.

Šodien, 23. novembrī, ir Latvijas teātra ļaužu un arī teātra mīļotāju ikgadējā svētku diena - vakarā mūsu spēlmaņi pulcēsies Dailes teātrī, lai uzzinātu iepriekšējās sezonas Teātra balvas ieguvējus. Kā allaž tas notiek Latvijas teātra patriarha un Dailes teātra dibinātāja režisora Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā. Nu jau 139. Savukārt pavisam nesen, 19. novembrī, atzīmējām 105. gadskārtu kopš Smiļģa radītā un pusgadsimtu vadītā Dailes teātra tapšanas. Savulaik, atzīmējot Dailes simto gadskārtu, divos raidījumos sarunājos par to ar teātra zinātnieku, Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru un Teātra muzeja vadītāju Jāni Siliņu. Šoreiz daļa no šīs sarunas, kurā aplūkojām Eduarda Smiļģa devumu teātra attīstībā.